Cilvēks šajā laika posmā spēj dzirdēt un redzēt arī pēc nāves. Slepens eksperiments krematorijā

Kas ir nāve? Vai pastāv dzīve pēc nāves? Gadsimtiem ilgi šie jautājumi ir nodarbinājuši cilvēces prātus. Un mūsdienās zinātnieki joprojām mēģina tos atrisināt, pētot smadzenes un to signālus.

1996.gadā krievu zinātnieki veica eksperimentu, lai noskaidrotu, vai smadzenes turpina dzīvot (un cik ilgi) pēc ķermeņa fiziskās nāves.

Eksperiments krematorijā

Eksperimenta būtība bija šāda: pētnieki uz nelaiķa ķermeņa uzstādīja sensorus, kas reģistrēja smadzeņu darbību pēc ķermeņa nāves. Vienlaikus viņi nodrošināja, ka aprīkojums nereaģē uz ārējiem apstākļiem: temperatūras, spiediena, mitruma izmaiņām. Kad telpā pirms kremācijas tika iedarbināta krāsns, encefalogrāfs pēkšņi sāka fiksēt signālus. Lielākā daļa no tiem bija līdzīgi tiem, kurus pētnieki reģistrēja dzīvam cilvēkam, kad viņš ir nobijies. Bija sajūta, ka mirušais “baidās” no gaidāmās kremācijas procedūras!

Eksperimenta rezultāti tika vairākkārtīgi pētīti un interpretēti dažādos veidos: sākot ar apliecinājumu, ka pastāv pēcnāves dzīves, līdz aparatūras kļūdām vai tīšiem viltojumiem. Un šaubām patiešām ir pamats – galu galā ne velti eksperiments tiek saukts par “slepenu” bez precīzas norādes par to, kur un kurš to veica. Informācija par to pirmo reizi parādījās 10 gadus vēlāk – Sergeja Sumina grāmatā “Avārijas apstākļi” (“Неотложные состояния”). Šķiet, ka var noraidīt visu iepriekš minēto kā muļķības vai fikciju, bet nē…

Eksperimenti ASV un Eiropā

Aptuveni tajā pašā laikā – pagājušā gadsimta 90. gadu vidū – līdzīgi eksperimenti neatkarīgi cits no cita tika veikti ASV, Vācijā un Nīderlandē. Tiesa, sākumā to rezultāti netika publiskoti. Tikai pēc pusotras desmitgades, pamatojoties uz daudziem eksperimentiem un pēc to rūpīgas interpretācijas, Berlīnes Insulta pētījumu centra un Sinsinati medicīnas universitātes zinātnieki iepazīstināja ar kopējo darbu.

Publikācijā “Terminālā depolarizācija un elektriskais klusums cilvēka smadzeņu garozas nāves laikā” pētnieki apstiprināja, ka arī viņi reģistrējuši smadzeņu elektrisko aktivitāti mirušiem cilvēkiem. Turklāt noteiktos punktos pēc nāves – pēc 15-25 minūtēm – tā ievērojami palielinājās, pat pārsniedzot normālu dzīva cilvēka smadzeņu aktivitāti. Parādība, ko nodēvēja par “caurstrāvojošu depresiju”, patiešām atgādināja dzīva cilvēka panikas stāvokli. Tad no kā mirušie tik ļoti baidās pēc nāves?

Lasi tālāk nākošajā lapā